trešdiena, novembris 02, 2011
He is in control!
Pēdējā laikā visu laiku skan tie vārdi - Paliec uzticams, Dievs nepievils, Viņš kontrolē, nepadodies! Mācos uzticēties visā visā pilnīgi un nepadoties. Cik labi, ka Dievs tik pacietīgs, ka nepadodas ar mani, jā.
sestdiena, septembris 17, 2011
God IS with you
Sen nekas nav ierakstīts, gribējās, bet tā arī nebija īsto vārdu ko teikt. Bet šovakar ir īpaši. Nevis tāpēc, ka ir sajūtas kaut kādas, bet tāpēc ka Dievs ir pāri par to visu.
Bij ritīgi īpašs vakars, jā. Un jau kādu laiku mani nepameta tā doma, kā būtu ja Dievs neko nekad vairs manā dzīvē nedarītu un nesvētītu mani, vai es turpinātu Viņu mīlēt?! Un šodien es saņēmu atbildi priekš sevis - es mīlētu Viņu vēl vairāk. Dienu no dienas vairāk un vairāk. Jo es nemīlu Viņu par to ko Viņš dara, es mīlu par to, kas Viņš ir! Un Viņš ir labs, Viņš ir uzticams, Viņš ir taisns, Viņš ir ieinteresēts, Viņš ir Dievs, kas dziedina, Dievs, kas atjauno, Dievs, kas atbrīvo un Dievs, kas mīl! Es zinu, ka Viņš ir uzvarējis grēku, Viņš ir uzvarējis visas slimības! Jēzus IR UZVARĒJIS un Viņā IR BRĪVĪBA! Un Viņš ir mani izglābis un man ar to pietiek, lai Viņam slavu dziedātu!
Pēc ļoti ilga laika biju Saldus jauniešu vakarā, aizgāju laikam tikai tāpēc, ka Līga pastāstīja par Dagniju un Vilijamu, kas būs ciemos. Viljams dalījās ar savu liecību.. TIK SPĒCĪGI! Un tad man iegrūda rokās ģitāru un teica lai eju kaut ko paspēlēju kamēr ir aizlūgšanas. Man nebija nevienas notis, es principā nevienai dziesmai nezinu akordus no galvas. Bet TIK neaprakstāmi īpaši, kad Dievs lieto tevi tādu necienīgu. TIK spēcīgs un īpašs laiks, vnk ļaujot lai Dievs vada. Pat nebija nozīmes vai spēlēju dziesmu ar pareiziem akordiem, jo tāpat jau nezināju tos akordus.. ak, bet nevar aprakstīt to cik tas ir īpaši. Un ritīgi atkal sapratu, kā man pietrūkst šie ģitārlaiki, kad vienkārši es, tāda kāda esmu slavēju Dievu. Tik īpaši. Dievs atjaunoja sapņus, un izņēma visas tās lietiņas ārā, ko cilvēki bija teikuši, ka neesmu jau slavētājs, nepareizi dziedu utt utjp. Ļoti iedrošināja. Jā, es vel aizvien īsti negribētu būt slavēšanā uz skatuves kā slavēšanas vadītājs vai vel kas tāds, bet Dievs jau vien zin kur un kā man būs būt. Bet ritīgi sapratu, ka slavēšana nav tikai par to, ka tu esi priekšā un vadi draudzi slavēšanā, tas nav tikai par to. Ak, īpašs laiks ar Dievu. Tik ļoti mīlu Jēzu! Tik ļoti mīlu Viņu!
Un Viņš dod TĀDU MIERU! Kas nav saprotams un izprotams, mieru, kas apņem un pārņem! Mieru par to, ka Viņš zin īsto laiku, īsto vietu un vajadzīgās lietiņas! Viņš zin! Viņš kontrolē!
Un tik ļoti iedrošināja tas ko Dagnija man teica, par sātana meliem par to, ka pavadu par maz laika ar Dievu, bet ka Dievs ritīgi izbauda katru lietiņu ko es daru kopā ar Viņu, pat ja nelūdzu vai nelasu Bībeli! Un tie ir meli, ka es nedzirdu Dieva balsi, es dzirdu! Jo Viņš to ir apsolījis!
Un ritīgi īpaši, kad viņi man teica, ka arī viņi bij ritīgi svētīti ar to pielūgsmi aizlūgšanu laikā. Ak, es nespēju beigt priecāties par to, ko Dievs dara! Un kā Viņš dara! Dievs ved jaunās lietās. Dievs ved tuvāk Sev!
Un šo Dievs šovakar ielika sirdī - esi arī tu iedrošināts :)
"Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs" Jer.29:11-14
Bij ritīgi īpašs vakars, jā. Un jau kādu laiku mani nepameta tā doma, kā būtu ja Dievs neko nekad vairs manā dzīvē nedarītu un nesvētītu mani, vai es turpinātu Viņu mīlēt?! Un šodien es saņēmu atbildi priekš sevis - es mīlētu Viņu vēl vairāk. Dienu no dienas vairāk un vairāk. Jo es nemīlu Viņu par to ko Viņš dara, es mīlu par to, kas Viņš ir! Un Viņš ir labs, Viņš ir uzticams, Viņš ir taisns, Viņš ir ieinteresēts, Viņš ir Dievs, kas dziedina, Dievs, kas atjauno, Dievs, kas atbrīvo un Dievs, kas mīl! Es zinu, ka Viņš ir uzvarējis grēku, Viņš ir uzvarējis visas slimības! Jēzus IR UZVARĒJIS un Viņā IR BRĪVĪBA! Un Viņš ir mani izglābis un man ar to pietiek, lai Viņam slavu dziedātu!
Pēc ļoti ilga laika biju Saldus jauniešu vakarā, aizgāju laikam tikai tāpēc, ka Līga pastāstīja par Dagniju un Vilijamu, kas būs ciemos. Viljams dalījās ar savu liecību.. TIK SPĒCĪGI! Un tad man iegrūda rokās ģitāru un teica lai eju kaut ko paspēlēju kamēr ir aizlūgšanas. Man nebija nevienas notis, es principā nevienai dziesmai nezinu akordus no galvas. Bet TIK neaprakstāmi īpaši, kad Dievs lieto tevi tādu necienīgu. TIK spēcīgs un īpašs laiks, vnk ļaujot lai Dievs vada. Pat nebija nozīmes vai spēlēju dziesmu ar pareiziem akordiem, jo tāpat jau nezināju tos akordus.. ak, bet nevar aprakstīt to cik tas ir īpaši. Un ritīgi atkal sapratu, kā man pietrūkst šie ģitārlaiki, kad vienkārši es, tāda kāda esmu slavēju Dievu. Tik īpaši. Dievs atjaunoja sapņus, un izņēma visas tās lietiņas ārā, ko cilvēki bija teikuši, ka neesmu jau slavētājs, nepareizi dziedu utt utjp. Ļoti iedrošināja. Jā, es vel aizvien īsti negribētu būt slavēšanā uz skatuves kā slavēšanas vadītājs vai vel kas tāds, bet Dievs jau vien zin kur un kā man būs būt. Bet ritīgi sapratu, ka slavēšana nav tikai par to, ka tu esi priekšā un vadi draudzi slavēšanā, tas nav tikai par to. Ak, īpašs laiks ar Dievu. Tik ļoti mīlu Jēzu! Tik ļoti mīlu Viņu!
Un Viņš dod TĀDU MIERU! Kas nav saprotams un izprotams, mieru, kas apņem un pārņem! Mieru par to, ka Viņš zin īsto laiku, īsto vietu un vajadzīgās lietiņas! Viņš zin! Viņš kontrolē!
Un tik ļoti iedrošināja tas ko Dagnija man teica, par sātana meliem par to, ka pavadu par maz laika ar Dievu, bet ka Dievs ritīgi izbauda katru lietiņu ko es daru kopā ar Viņu, pat ja nelūdzu vai nelasu Bībeli! Un tie ir meli, ka es nedzirdu Dieva balsi, es dzirdu! Jo Viņš to ir apsolījis!
Un ritīgi īpaši, kad viņi man teica, ka arī viņi bij ritīgi svētīti ar to pielūgsmi aizlūgšanu laikā. Ak, es nespēju beigt priecāties par to, ko Dievs dara! Un kā Viņš dara! Dievs ved jaunās lietās. Dievs ved tuvāk Sev!
Un šo Dievs šovakar ielika sirdī - esi arī tu iedrošināts :)
"Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs" Jer.29:11-14
sestdiena, augusts 13, 2011
blossom
A flower starts deep under the dirt and has to fight against gravity in the darkness before finally breaking free and opening its bloom to the sun. You may feel like you're in darkness and everything around you is muddy, but keep pushing toward the Light and when the time is right, you will burst into blossom.
trešdiena, augusts 10, 2011
Love
So much time has been spent trying to make yourself lovable. Trying to make yourself more attractive, more interesting. But love has already found you, perfect and pure love. Rest assured that God loves you just the way you are.
He knows better
Šodien biju pie zobārsta, manam zobam vairs nav nerva. Bet ne par to īsti šodien stāsts. Bet tad,kad viss bija izdarīts, zobārste centās atrast vietu un datumu, kad man nākt atkal, un tā es tur stāvu un saprotu, ka mans zobs sāp daudz vairāk nekā tad, kad ierados pie zobārsta, bet šobrīd ir gandrīz labi, un vairāk tā laikam bija tāda uzticēšanās cīņa par to, kurš gan zin labāk, es vai viņa.
Un attiecībās ar Dievu man liekas tik bieži ir tā pat. Tu redzi, ka nav labi, lietas nenotiek kā vajadzētu, kaut kur sāp utt. utjp., kad beidzot saproti, ka saviem spēkiem galā netiksi un tu griezies pie Dieva. Un varbūt dažbrīd šķiet, ka Viņš sāk darīt un Viņš galīgi nepareizi dara, jo tev sāp un ir grūti. Bet kaut kam jātop iztīrītam un kaut kam jātop dziedinātam. Nevar ienākt dziedināšana, ja brūce ir pilna netīrumu, tā jāiztīra vispirms. Un šeit atkal ir cīņa par uzticību. Bet Dievs ir daudz labāks par zobārstu. Viņš NEKĻŪDĀS NEKAD NEKAD NEKAD. Viņš strādā ilgtermiņā un bieži vien tikai pēc gadiem tu spēj ieraudzīja kāda nozīme bija šai mazajai vienai sāpei,cīņai vai lietiņai. Viņš zin vislabāko veidu kā savest lietas kārtībā. Un īstenībā, jo ilgāk turi lietas savās rokās, turi sāpes pie sevis utt., jo vairāk darba ir pēc tam, lai to visu sakārtotu un dziedinātu.
Un cik dīvaini, cik bieži cilvēkiem liekas, ka viņi pārāk tādi un šitādi un Dievs viņus vairs nepieņems, bet pat raugoties tikai uz cilvēkiem, pat viņi pieņem un palīdz tad, kad tev sāp. Cik gan daudz vairāk Dievam rūp un Viņš ir ieinteresēts tajās lietās. Nejau tas koks zin kuri zari ir jāizņem, to zin dārza kopējs, kokam ir tikai jāuzticās, ka Viņš izdarīs vislabāk.
In God’s hands it’s safe to be broken.
otrdiena, jūlijs 19, 2011
piektdiena, jūlijs 15, 2011
vakara rasa
Šovakar jūtos tik ļoti mīlēta! Un tas ir tik īpaši tieši tapēc, ka nekas tāds nemaz nenotika. Nebija lielu atklāsmju, kaut kā ļoti pārdabiska, vai vel kaut kā.. bet man liekas, tā jau arī ir Dieva ritīgā sirds vēlme. Ka nevis tu esi mīlēts, dārgs, vērtīgs un īpašs tad, kad kaut ko ļoti piedzīvo vai kad redzi ko notiekam. Jo Dievs tevi mīl gan tad, kad tu jūti, gan tad kad tu nejūti, gan tad kad tu redzi, gan tad kad tu neredzi ( un šito es tā ritīgi gribu satvert, ka pat tad, ja es neredzu un nejūtu, nekas no Viņa būtības neparmazāko kripatiņu nemainās). Un zini, ir daudz īpašāk tajā brīdī, kad tu acīm neko neredzi, bet sirdī ir tā lielā pārliecība. Jā, ir grūti tā neredzēt un man ritīgi nepatīk vienkārši uzticēties, bez paskaidrojumiem un sīkām smalkām norādēm. Bet tik īpaši, kad varu palūkoties un ieraudzīt, ka es esmu vietā, kur man jābūt un Dievs dara Savu darbu, gan manā sirdī, gan sirdīs, kas ir apkārt. Un Dievs ritīgi īpaši un individuāli ar katru vienu strādā, tas TIK īpaši ir. Ritīgi ieraudzīt to lielo Dieva darbu cilvēku dzīvēs. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Ef.2:10
Un vel, par mieru un par klusumu un par dievbijību un svētumu daudz domāju pēdējā laikā, bet par to citreizīt padalīšos. Šovakar, lai arī tev rasas lāse uz vaiga uzpil :)
Un vel, par mieru un par klusumu un par dievbijību un svētumu daudz domāju pēdējā laikā, bet par to citreizīt padalīšos. Šovakar, lai arī tev rasas lāse uz vaiga uzpil :)
pirmdiena, jūlijs 11, 2011
pār - domas
Es nezināju, ka vienai tādai izvēlei - es negribu, lai tas ir par mani - var būt TIK liels spēks. Viena izvēle var TIK daudz izmainīt. Kad devos ceļā un domāju par to visu, likās, ka kaut ko galīgi traku gribu, bet ritīgi sapratu, ka tas ir TIK ļoti īpaši, kad man nav jādomā par sevi, jo tas jau vispār nav par mani, es nekalpoju sevis dēļ. Tik liela nozīme pieņemt lēmumu, izdarīt izvēli un ļauties. Es izdaru savu daļu, Dievs darīs savējo! Un pats interesantākais, ka neskatoties uz to, ka tu izvēlies nedomāt par sevi, Dievs vienalga TIK ļoti daudz maina un veido pie manis. Un vel, sapratu tā ritīgi, ka ne tikai pirms visādām lietām, kad Dievs kaut ko gatavo ir ritīgie uzbrukumi un cīņas, bet arī pēc tam kad Dievs ir daudz darījis.. jo tikai tas, ka es atceros, kā Dievs tur to darīja, es varu būt iedrošināta ritīgi citās situācijās un vienam tur tas nu galīgi nemaz nepatīk. Gibu uzvarētu cīņu paturēt kā uzvarētu cīņu, nekatoties uz to, ka pēc visa aizļāvos visam kam nepatiesam.
Un vērojot taureņus es atcerējos, ko Bārbala man stāstīja par taureņiem. Īsumā apmēram tā - ka dzīvoja divi tārpiņi, kuri visu laiku škrobojās un nekas viņiem nebija labi un viņi tikai ložņāja pa zemi. Vienam no viņiem ļoti gribējās lidot, bet otrs turpināja stāstīt, ka tu tak esi tikai tārps beidz tur sapņot utt utjp. Un tārps ritīgi sabēdājās un aizlīda prom un no bēdām sāka sevi satīt kūniņā un gribēja nomirt. Bet tad, kad viņš atmodās un izlīda ārā, viņš nebija vairs tārps, viņs bija skaists skaists taurenis, kas lidot varēja un priecājās un viņš bija TIK brīvs un TIK laimīgs! Un tad ieraudzīja lienam pa zemi viņš savu draugu tārpu un sāka stāstīt un priecāties, ka lido un ir tik fantastiski, bet tārps sastāstīja tauriņam, ka viņš to tikai izdomāja un ir parasts tārps, un tā gan tauriņš gan tārps, nelaimīgi turpināja līst pa zemi uz priekšu.. Un es sapratu, ka ar šito lietu man ir daudz problēmu, klausoties nepareizajās balsīt un nespējot līdz galam noticēt, kas patiesībā es esmu Kristū. Bet lēnām Dievs maina veido un dziedina. Tas varbūt notiek lēnāk kā es gribu, bet es mācos sevi nenosodīt, nepieņemt nepatieības un neļauties tam, kas nav patiesība. Un man ir ritīgākā pārliecība, ka tajā brīdī, kad šī cīņa tiks izcīnīta un būs tāda ritīgā brīvība, ta būs ritīgā liecība un iedrošinājums, jo es zinu, ka daudziem ir ritīgās cīņas šajā jomā. Bet tikmēr sēdēt pie Jēzus kājām un ļaut lai Viņa mīlestība piepilda un atklāj, kas un kāda esmu Viņam.
Un vel es atkal sapratu, ka man ļoti gribās kalpot, tas pat nav īsti svarīgi vai slaukot grīdu, vai lūdzot par kādu, bet katru lietu darot Dievam par godu. Un vēlme par KMS kļūst arvien stiprāka. Vel tikai gads skolā un tad, ja Dievs vadīs, mācīšos tur. jā.
Un vērojot taureņus es atcerējos, ko Bārbala man stāstīja par taureņiem. Īsumā apmēram tā - ka dzīvoja divi tārpiņi, kuri visu laiku škrobojās un nekas viņiem nebija labi un viņi tikai ložņāja pa zemi. Vienam no viņiem ļoti gribējās lidot, bet otrs turpināja stāstīt, ka tu tak esi tikai tārps beidz tur sapņot utt utjp. Un tārps ritīgi sabēdājās un aizlīda prom un no bēdām sāka sevi satīt kūniņā un gribēja nomirt. Bet tad, kad viņš atmodās un izlīda ārā, viņš nebija vairs tārps, viņs bija skaists skaists taurenis, kas lidot varēja un priecājās un viņš bija TIK brīvs un TIK laimīgs! Un tad ieraudzīja lienam pa zemi viņš savu draugu tārpu un sāka stāstīt un priecāties, ka lido un ir tik fantastiski, bet tārps sastāstīja tauriņam, ka viņš to tikai izdomāja un ir parasts tārps, un tā gan tauriņš gan tārps, nelaimīgi turpināja līst pa zemi uz priekšu.. Un es sapratu, ka ar šito lietu man ir daudz problēmu, klausoties nepareizajās balsīt un nespējot līdz galam noticēt, kas patiesībā es esmu Kristū. Bet lēnām Dievs maina veido un dziedina. Tas varbūt notiek lēnāk kā es gribu, bet es mācos sevi nenosodīt, nepieņemt nepatieības un neļauties tam, kas nav patiesība. Un man ir ritīgākā pārliecība, ka tajā brīdī, kad šī cīņa tiks izcīnīta un būs tāda ritīgā brīvība, ta būs ritīgā liecība un iedrošinājums, jo es zinu, ka daudziem ir ritīgās cīņas šajā jomā. Bet tikmēr sēdēt pie Jēzus kājām un ļaut lai Viņa mīlestība piepilda un atklāj, kas un kāda esmu Viņam.
Un vel es atkal sapratu, ka man ļoti gribās kalpot, tas pat nav īsti svarīgi vai slaukot grīdu, vai lūdzot par kādu, bet katru lietu darot Dievam par godu. Un vēlme par KMS kļūst arvien stiprāka. Vel tikai gads skolā un tad, ja Dievs vadīs, mācīšos tur. jā.
svētdiena, jūlijs 10, 2011
svētdiena, jūnijs 26, 2011
sestdiena, jūnijs 25, 2011
It's all about You!
Lai mana dzīve runā par Kristu. Lai mana rīcība ataino Kristu. Lai mani vārdi ceļ. Lai manas lūpas pagodina Dievu. Lai mana sirds Tev slavu dzied. Lai vairāk Tevis un mazāk manis. Lai Tava mīlestība piepilda, apņem un pārņem. Lai Tava valstība nāk, Tavs prāts, lai notiek!
trešdiena, jūnijs 08, 2011
sestdiena, maijs 21, 2011
the bride of Christ
Kāzas man vienmēr ir likušās tāds ritīgi rītīgi īpašs un skaists notikums, jo divi vairs nebūs divi, bet kļūs par vienu. Bet šodien bija kaut kā savādāk..Ne par to ka nebija skaisti, bija skaisti, ļoti. Bet brīdī, kad līgava nāca iekšā baznīcā, man ienāca prātā tā doma. Doma par to, ka mēs esam Kristus līgava. Ka es esmu Kristus līgava. Tērpta baltās drēbēs.Un Kristus redz mani tādu, skaistu, baltu un tik īpašu, dārgu un vērtīgu Viņam. Es tiešām to līdz galam vel neizprotu, nesaprotu un grūti tā pieņemt man to..
es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu. 2.Kor.11:2
Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā." Proti, audekls ir svēto taisnības darbi. Atkl.19:7-8
Un iedomājies , kā līgavainis skatās uz līgavu kāzu dienā. Cik pilns mīlestības ir viņa acu skatiens un viņš redz viņā visu to skaisto.. bet cik DAUDZ VAIRĀK MĪLESTĪBAS ir Kritus acīs raugoties uz mani. Cik gan daudz vairāk Viņa sirds mani mīl. Man grūti to saprast, bet gribu patiesi iraudzīt ar acīm, kā Kristus raugās uz savu līgavu, uz savu draudzi, uz mani. Kādu, ko un kā Viņš redz.
Un es melotu ja tagad teiktu, ka negribu apprecēties, bet es šodien sapratu, ka pāri tam, un visu pirms es gribu būt Kristus līgava. Nevis tapēc, ka es tāda jau neesmu, es jau esmu, jo Dievs to ir teicis, bet ieraudzīt sevi tajā. Nevis to vienkārši pieņemt, ka nu jā tā jau ir, bet atrast sevi tajā. Ieraudzīt sevi tajā. Palaist vaļā to, kas palaižams vaļā un pieķerties tam, kam jāpieķeras. Jo arī sieva atstās tēvu un māti un pieķersies vīram. Kaut kas ir jāatlaiž, lai kaut ko saņemtu. Man ar šito arī iet grūti. Gribās turēties pie visa un iegūt visu.
es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu. 2.Kor.11:2
Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā." Proti, audekls ir svēto taisnības darbi. Atkl.19:7-8
Un iedomājies , kā līgavainis skatās uz līgavu kāzu dienā. Cik pilns mīlestības ir viņa acu skatiens un viņš redz viņā visu to skaisto.. bet cik DAUDZ VAIRĀK MĪLESTĪBAS ir Kritus acīs raugoties uz mani. Cik gan daudz vairāk Viņa sirds mani mīl. Man grūti to saprast, bet gribu patiesi iraudzīt ar acīm, kā Kristus raugās uz savu līgavu, uz savu draudzi, uz mani. Kādu, ko un kā Viņš redz.
Un es melotu ja tagad teiktu, ka negribu apprecēties, bet es šodien sapratu, ka pāri tam, un visu pirms es gribu būt Kristus līgava. Nevis tapēc, ka es tāda jau neesmu, es jau esmu, jo Dievs to ir teicis, bet ieraudzīt sevi tajā. Nevis to vienkārši pieņemt, ka nu jā tā jau ir, bet atrast sevi tajā. Ieraudzīt sevi tajā. Palaist vaļā to, kas palaižams vaļā un pieķerties tam, kam jāpieķeras. Jo arī sieva atstās tēvu un māti un pieķersies vīram. Kaut kas ir jāatlaiž, lai kaut ko saņemtu. Man ar šito arī iet grūti. Gribās turēties pie visa un iegūt visu.
Viņš gaida, Viņš redz, Viņš mīl! Un Viņš grib, lai ieraugam, kas esam Viņā. Viņš ļoti to grib! Jo tas ir tik svarīgi, redzēt sevi Kristū.
Lai par visu citu ir vienalga, lai svarīgs tikai tas, ko Kristus domā, redz un saka!
ceturtdiena, maijs 19, 2011
stay
Šodien baigā doma bija.. nekā jauna jau, bet tomēr tas veids kā tā doma pie manis nonāca likās tik kruta:D
Norises vieta - Olimpija. Kad iet no koju puses, caur pazemes stāvvietu. Tu esi gaismā saulē, siltumā, skaistumā, un tu redzi, ka tur ir ritīgakā tumsa tajā stāvvietā. Līdz tu nokāp pa trepēm un esi jau tur iekšā, tev nu galīgi vairs nemaz neliekas tik tumšs, tu pierod un liekas, ka redzi galīgi labi. Un tu nepamani galīgi, ka esi tumsā. Tāpat manlieks ir ar grēku. Kamēr tu dzīvo gaismā, tu esi gaismā un tu redzi, tās lietas, kas nav pareizas, kas ir tumšas un netīras. Bet tad viens kopromiss, vel kāds, līdz tu jau atrodies tur lejā un tu jau vairs nemani to grēku kurā dzīvo, jo viss jau liekas normāli. Tas jau ir pierasti, un šeit tak arī ir skaisti. Un tu nemaz nepievērs uzmanību, ka nedzīvo gaismā, vai arī nemaz nezini, ka nedzīvo gaismā, jo tev jau tur šķiet pietiekami labi. Un tad kad tu esi tur iekšā, grūti ieraudzīt, ka esi tumsā. " Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. " 2.Kor. 13:5
Stay in light!
Stay in light!trešdiena, maijs 18, 2011
pieneņpūkas
Es turpinu brīnities par to kā Dievs dara.. lietas var nemainīties, apstākļi var palikt tieši tādi paši, bet viņš maina sirdi, Viņš dara darbu sirdī. Viņš dod mieru, kas augstāks par visu saprašanu. Viņš dod prieku un Viņš atver acis redzēt savādāk. Tik dārgs, tik vērtīgs, tik īpašs ir plaDs. Lūgšanas MAINA lietas! Un atkal Arta diesma ieskanās galvā - Tavu mīlestību, izbaudu es, kā bērns saldas karameles. Es grimstu Tevī, kā pieneņu pļavā, pāri debess žēlastība. Lai cik dīvaini un lai cik neraksturīgi man tas nebūtu, man šodien pilnīgi pietiek ar to ka es neko nezinu, neko nesaprtu, neko neredzu. Man pietiek ar Viņa žēlastību. Ir miers, jo man pietiek. Viņš gādā par zvirbuļiem, Viņš gādās par mani. Viss punkts. Vairāk jautājumu nav. Tas tā vienkārši ir.
pirmdiena, maijs 16, 2011
mazs
Pēdējā laikā atkal ļoti aidomājos par to ko gan tas nozīmē būt uzticamam pie mazajām lietām. Un kaut kā arvien vairāk ieraugu to lielo vērtību. Esi uzticams! Nenovērtē tas mazās lietiņas tik zemu. Tās tik vērtīgas Dievam, patiesi. Un vel, tieši visādākajās mazajās lietiņās tu spēj ieraudzīt savu pateiso sirds attieksmi. Ko gan tu meklē, vai lai izpatiktu Dievam vai cilvēkam. Tik vienkārši patiesībā izvērtēt savu sirdi darot mazās lietiņas, jo ipaši tās, ko cilvēki neredz un nepamana. Meklēt, atrast un ieraudzīt Dieva sirdi šajās lietiņās.pirmdiena, maijs 02, 2011
VISS
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. 2.Kor.5:17
Jo VISS, kas ir bijis VISS ir tapis jauns!
ceturtdiena, aprīlis 21, 2011
So
otrdiena, aprīlis 19, 2011
tiešām svarīgi?!
Es neaizraujos ar tv skatīšanos. Bet šovakar, apsēžoties uz dīvāna ieraudzīju, ka iet filma par Japānu, un tā nu sāku skatīties..
Un es tā domāju, tur neviens cilvēks neteica, ne par to, ka mans krutais dators pazuda, ne ka manas dolče gabanas drēbes vairs nav, ne arī mans eiroremonts. Tas vispār nav svarīgi. Bet ar ko gan aizņemtas ir mūsu domas?! Cik gan daudz no tā visa būtu svarīgi tad, ja mums nekas vairs nepiederētu, vai arī cik vērtīgi tas ir uz mūžības fona?! Ar ko tu piepildi savu dzīvi?! Vai tas ir tā vērts?! Cik daudz laika tu pavadi pie lietām, kam ir vērtība?! Vai tu piepildi dzīvi ar to, kam mūžīga vērtība?!
Reizēm šķiet, tās visas daudzās lietas, kas man apkārt, aizsedz skatu uz to, kas svarīgākais. Bet spēt caur to visu ieraudzīt patieso, īsto un vērtīgo. Ierudzīt!
Es nenoliedzu, ka tās ir svētības, ka man ir drēbes, jumts virs galvas, siltums, gaisma utt.utjp. Bet palikt pateicību sirdī par visu šo, bet paturēt svarīgāko tiešām par svrīgāko.
Un es tā domāju, tur neviens cilvēks neteica, ne par to, ka mans krutais dators pazuda, ne ka manas dolče gabanas drēbes vairs nav, ne arī mans eiroremonts. Tas vispār nav svarīgi. Bet ar ko gan aizņemtas ir mūsu domas?! Cik gan daudz no tā visa būtu svarīgi tad, ja mums nekas vairs nepiederētu, vai arī cik vērtīgi tas ir uz mūžības fona?! Ar ko tu piepildi savu dzīvi?! Vai tas ir tā vērts?! Cik daudz laika tu pavadi pie lietām, kam ir vērtība?! Vai tu piepildi dzīvi ar to, kam mūžīga vērtība?!
Reizēm šķiet, tās visas daudzās lietas, kas man apkārt, aizsedz skatu uz to, kas svarīgākais. Bet spēt caur to visu ieraudzīt patieso, īsto un vērtīgo. Ierudzīt!
Es nenoliedzu, ka tās ir svētības, ka man ir drēbes, jumts virs galvas, siltums, gaisma utt.utjp. Bet palikt pateicību sirdī par visu šo, bet paturēt svarīgāko tiešām par svrīgāko.
Es nezinu kāpēc,
Man tomēr pieder tik daudz.
Tas nav no manis, tas nav par mani
Tas viss no Tavas žēlastības.
piektdiena, aprīlis 08, 2011
piektdiena, aprīlis 01, 2011
esi šeit
Tu apstājies un klusē.
Un gaidi.
Gaidi, kad kāds paskatīsies uz tevi
Paskatīsies un ieraudzīs.
Ieraudzīs, ka arī tevī
Ir sāpes, cīņas un grūtības.
Ka arī tev ir salauzta sirds.
Ka arī tev, gribās, lai cilvēki ieklausās.
Jā, lai viņi ieklausās
Bez pareiziem vārdiem,
Bez gudrām atbildēm
Man to nevajag šodien
Bet apsēsties blakus,
Saņemt roku un turēt cieši
Lai tu būtu drošs,
Ka kāds ir kopā ar tevi,
arī tad, kad tev neiet viegli.
sestdiena, marts 12, 2011
^
Fear will not tell me what to do, it will not keep me from my destiny, it will not take away my history, and I will not let it dictate my life’s goals. K.Vallotton
otrdiena, marts 08, 2011
Freedom!
Where the Spirit of the Lord is - there IS FREEDOM!
Who the Son sets free, is free indeed!
Who the Son sets free, is free indeed!
Freedom rains in this place! Jesus rains in my life! Give your all to Jesus - THERE IS FREEDOM!
Šodien visu dienu šī dziesma nepamet manu galvu.
Šodien visu dienu šī dziesma nepamet manu galvu.[ http://www.youtube.com/watch?v=zxVlO2YfxKA ]
Un es sapratu. Mēs šodien nedzīvojam brīvībā. Mēs nedzīvojam tajā brīvībā, ko Kristus mums deva atdodot Savu dzīvību par mums. Nevis pasaules cilvēki nedzīvo tajā, bet kristieši nedzīvo brīvībā! Mēs dzīvojam citu viedokļos, bailēs, kaunā, nedrošībā, aizspriedumos, mazticībā un vel un vel.. Bet kur Tā Kunga Gars, tur IR brīvība! Un tu esi Svētā Gara mājoklis, tātad - tur ir Tā Kunga Gars, tur IR paredzēts, lai būtu brīvība. Tavā dzīvē IR ieplānota brīvība! Dievs tev IR devis brīvību! Brīvību Viņā! Jeremijas 43:17 sākumā Tas Kungs saka "jūs Man nepaklausījāt un nepasludinājāt brīvību savam tautas un cilts brālim" Mums IR jāpasludina brīvība! Brīvība VISĀS dzīves jomās, jo Kristus mira, lai tev un man būtu brīvība! Dievs izved sagūstītos un sasaistītos brīvībā [ Ps.68:7 ] Viņš grib atbrīvot mūs. Viņš grib to. Viņš ir ieinteresēts, lai tavā dzīvē valdītu brīvība!
Throw yourselves wholeheartedly and full-time—remember, you've been raised from the dead!—into God's way of doing things. Sin can't tell you how to live. After all, you're not living under that old tyranny any longer. You're living in the freedom of God. Rom.6:12b
[ What Is True Freedom? ] So, since we're out from under the old tyranny, does that mean we can live any old way we want? Since we're free in the freedom of God, can we do anything that comes to mind? Hardly. You know well enough from your own experience that there are some acts of so-called freedom that destroy freedom. Offer yourselves to sin, for instance, and it's your last free act. But offer yourselves to the ways of God and the freedom never quits. All your lives you've let sin tell you what to do. But thank God you've started listening to a new master, one whose commands set you free to live openly in his freedom! Rom.6:15
We're free to live a new life in the freedom of God. Rom.7:14
Christ has set us free to live a free life. So take your stand! Never again let anyone put a harness of slavery on you. Gal. 5:1
Un es sapratu. Mēs šodien nedzīvojam brīvībā. Mēs nedzīvojam tajā brīvībā, ko Kristus mums deva atdodot Savu dzīvību par mums. Nevis pasaules cilvēki nedzīvo tajā, bet kristieši nedzīvo brīvībā! Mēs dzīvojam citu viedokļos, bailēs, kaunā, nedrošībā, aizspriedumos, mazticībā un vel un vel.. Bet kur Tā Kunga Gars, tur IR brīvība! Un tu esi Svētā Gara mājoklis, tātad - tur ir Tā Kunga Gars, tur IR paredzēts, lai būtu brīvība. Tavā dzīvē IR ieplānota brīvība! Dievs tev IR devis brīvību! Brīvību Viņā! Jeremijas 43:17 sākumā Tas Kungs saka "jūs Man nepaklausījāt un nepasludinājāt brīvību savam tautas un cilts brālim" Mums IR jāpasludina brīvība! Brīvība VISĀS dzīves jomās, jo Kristus mira, lai tev un man būtu brīvība! Dievs izved sagūstītos un sasaistītos brīvībā [ Ps.68:7 ] Viņš grib atbrīvot mūs. Viņš grib to. Viņš ir ieinteresēts, lai tavā dzīvē valdītu brīvība!
Throw yourselves wholeheartedly and full-time—remember, you've been raised from the dead!—into God's way of doing things. Sin can't tell you how to live. After all, you're not living under that old tyranny any longer. You're living in the freedom of God. Rom.6:12b
[ What Is True Freedom? ] So, since we're out from under the old tyranny, does that mean we can live any old way we want? Since we're free in the freedom of God, can we do anything that comes to mind? Hardly. You know well enough from your own experience that there are some acts of so-called freedom that destroy freedom. Offer yourselves to sin, for instance, and it's your last free act. But offer yourselves to the ways of God and the freedom never quits. All your lives you've let sin tell you what to do. But thank God you've started listening to a new master, one whose commands set you free to live openly in his freedom! Rom.6:15
We're free to live a new life in the freedom of God. Rom.7:14
Christ has set us free to live a free life. So take your stand! Never again let anyone put a harness of slavery on you. Gal. 5:1
trešdiena, februāris 23, 2011
vēstuļpapīrs
Pietrūkst vēstuļu. Tādu īstu un patiesu, kur viss nav piebāzts ar dzelteniem ripulīšiem, cenšoties atklāt rakstītāja emocijas, kas visbiežāk, maz ko atklāj. Gribās to papīra smaržu, un izsmērējušos tinti, džēšot ārā līnijas. Gribas sajust to īpašo prieku, saņemot ko taustāmu un tik ļoti īstu.
Šodien pasaulei pietrūkst īstu un patiesu lietu. Draugi ir datorā, runāju datorā, savu rīta kafiju vairs nesasmaržoju un sniega pulksteni zem palodzes vairs neredzu. Īsta un patiesa smaida, jūtama rokasspiediena un mulsuma pilna skatiena. Mirdzuma acīs saņemot pašgatavotu dāvanu un zāles smaržas pavasara pļavā, putnu dziesmas rīta klusumā un bērna šņuksti vakara tumsā. Pietrūkst.
Bet vai tu esi gatavs būt tas, kurš atļausies būt patiess un īsts, kurš neslēpsies aiz tā, ka tā jau visi dara, kurš neaizbildināsies, ka tas nav vairs modē. Vai tu tas būsi? Vai tu būsi tas, kurā cilvēki redzēs, ka Kristus mīlestība ir tik īsta un patiesa? Vai tu uzdrīkstēsies? Vai tu paņemsi rokās papīra lapu un uzrakstīsi vēstuli? Īstu un patiesu vēstuli. Vēstuli, kas ir tava dzīve.
Šodien pasaulei pietrūkst īstu un patiesu lietu. Draugi ir datorā, runāju datorā, savu rīta kafiju vairs nesasmaržoju un sniega pulksteni zem palodzes vairs neredzu. Īsta un patiesa smaida, jūtama rokasspiediena un mulsuma pilna skatiena. Mirdzuma acīs saņemot pašgatavotu dāvanu un zāles smaržas pavasara pļavā, putnu dziesmas rīta klusumā un bērna šņuksti vakara tumsā. Pietrūkst.
Bet vai tu esi gatavs būt tas, kurš atļausies būt patiess un īsts, kurš neslēpsies aiz tā, ka tā jau visi dara, kurš neaizbildināsies, ka tas nav vairs modē. Vai tu tas būsi? Vai tu būsi tas, kurā cilvēki redzēs, ka Kristus mīlestība ir tik īsta un patiesa? Vai tu uzdrīkstēsies? Vai tu paņemsi rokās papīra lapu un uzrakstīsi vēstuli? Īstu un patiesu vēstuli. Vēstuli, kas ir tava dzīve.
svētdiena, februāris 20, 2011
Testimony*
Man radās tāda ļoti liela vēlme uzrakstī šeit savu liecību, jo Dievs ir darījis TIK ļoti daudz, kaut šeit būs tikai tas ceļš, kā es nonācu pie Dieva, ir vel TIK ļoti daudz liecību par to, ko Dievs dara un ko Viņš ir darījis, bet tik bieži tas paliek tikai pie manīm un es nedalos ar to tālāk. Un man bieži vien šķiet, ka man jau nav nekāda tur baigā liecība, neesmu bijusi baigā noziedzniece, kam visa dzīve mainījusies par 180 grādiem, bet es tā ritīgi sapratu, ka tas jau nav par to cik sliktas un cik daudz nepareizu lietu esmu izdarījusi, tas ir par Dieva nebeidzamo žēlastību un mīlestību, tas ir par to, ka Dievs nešķiro, bet aicina visus, lai kāds tu būtu , lai ko tu darītu, Dievs grib ar tevi sastapties, un tas ir svarīgākais, ko vēlos teikt. Tev nav jābūt galīgi briesmīgam sliktam vai velkautkadam, lai Dievs tevi atrastu. Dievs ir individuāls, personisks un ieinteresēts tieši tavā dzīvē. Un vel, tas viss galīgi nav par mani, tas ir par to,cik Dievam svarīga mana dzīve, par to kā Viņš mīl, gādā un rūpējās, par to kā Viņš vedis mani uz Mājām.
Tā, laikam viss ir jāsāk no paša sākuma, kad es piedzimu 1988.gada 29.novembrī, divus mēnešus ātrāk nekā vajadzēja, sverot tikai 1,800 [iedomājies, tās pat nav divas cukura pakas] un vel visam tam pa virsu, ārstu neuzmanības dēļ laikam ieguvu kaut kādas infekcijas un vel tur kaut ko, un mans stāvoklis tika aprakstīts kā ļoti smags, aizveda mani uz Rīgu un tā nu principā savu pirmo dzīves gadu vairāķ vai mazāk pa slimnīcām pavadīju. Ārsti piedāvāja visādas operācijas, bet vecāki atteicās, jo neviens ārsts nevarēja pateikt, ka man kļūs labāk. Bet jau toreiz, Dievs ritīgi turēja mani Savās rokās, un neskaitot to, ka kādu laiku manas kājas bija ieģipsētas,kas kā uzzināju nesen, nācis par sliktu, nevis par labu, es visās svara, garuma un attīstības normās biju vecumam atbilstoša, vien ar atšķirību, ka kreisā kāja bija īsāka par labo. Tā nu es augu lēnām, sāku iet skolā, un principā viss jau bija labi. Gāju svētdienasskolā, par Dievu zināju jau no bērnības, bet tas arī viss. Un neskatoties uz to, manī bija kaut kāds tukšums, kaut es nevaru teikt, ka nebiju mīlēta, man vienmēr bija tā pārliecība, ka mani mīl mazāk, ka es esmu nesvarīgāka, ka visiem citiem viss sanāk labāk utt utjp. Atceros, ka kaut kādās vienās no pirmajām klasītēm, es dzirdēju kā mamma runājot ar kaut ko teica, ka tā jau ir, ka pirmais bērns ir luteklītis, otrais ir tāds pats par sevi saprotams un trešais atkal ir tas luteklītis. Bet tas laikam man kaut kā neapzināti iesēdās kaut kur dziļi iekšā. Atceros, ka bija laiks, kad man gribējās, lai es būtu ratiņkrēslā, jo tad es vismaz būtu normāli slima, nevis kaut kāda pa vidam, un tad visiem būtu par mani jārūpējas. Daudz domāju un izsapņoju situācijas, ka bēgu prom no mājām, Bet man laikam vienkārši pietrūka tāda dziļa personiskuma. Jo biju ļoti klusa, kautrīga, kompleksaina un nerunāju par savām sajūtām, emocijām un domām. Centos cītīgi mācīties, cik nu manos spēkos bija, brālis tāpat bija labāks. Bet neskatoties uz to visu, es redzu kā Dievs jau toreiz sargāja un vadīja mani. Man jau toreiz bija ļoti augsti standarti par attiecībām un priekš dzīves kopumā. Atceros, kad mācijos kādā 8.klasē, man pajautāja cik puiši man ir bijuši, un man bija TĀDS kauns pateikt, ka neviens. Un toreiz man ritīgi sāka likties, ka man tagad ir kaut kas jādara, lai es būtu tāda kā visi, jo gribēju vienkārši iederēties. Paldies, Dievam, nebiju nekāda krutākā klases meitene, ko visi apbrīnoja un tā kā velaizvien biju tā klusā, biklā meitene, ko īsti neviens neievēroja, tiku pasargāta no sāpinājumiem, kas būtu no nepareizām attiecībām. Proams, lai iederētos pamēģināju uzpīpēt un iedzert. Bet šobrīd liekas TIK fantastiski, kā Dievs jau toreiz pasargāja, ka notika visādas dīvainas situācijas, kas man lika saprast - bāc Elīn, ko tu dari šitā galīgi neesi tu un tev tas nav jādara. Bet patiesībā, es vienkārši gribēju, lai mani pieņem tādu kāda es esmu. Toreiz sev iestāstīju - mīli sevi kāds esi un lasiju visādus tīņu žurnālus, un centos sevi pieņemt un padarīt krutāku, bet nu mākslīgi jau galīgi šis viss nestrādā [ labi, ka tā :) ] Vel pa vidu visam, bija kristīgas nometnes dažas, un pirmajā tādā, atceros, ka pēc nometnes rakstīju dienasgrāmatā, ka man liekas, ka Dievs tomēr ir, jo piedzīvoju tādu piedošanu, tādu reālu kaut ko. Bet tas tur arī palika. Un tad pienāca vidusskola, kas bija pirmais lielais pārmaiņu punkts. Jauna skola, jauna klase, jaunas iespējas. Un vel, tas arī bija laiks, kad sāku iet uz draudzes jauniešiem. Tas man likās kaut kas TIK labs. Tur visi ir priecīgi, laimīgi, un mani šķiet saprot un arī lieliska klase, un šķietami dzīve iet uz augšu. Bet tas kaut kāds tukšums, jau palika vienalga, jo pasaules mīlestība tāpat nevar aizpildīt to, ko var vienīgi Dievs. Es pat šajā laikā kalpoju, un pati jutos kā baigā kristiete, kaut tas bija vairāk ārešķīgi, nevis patiesi un no sirds. Bet, laikam ap kādas vienpadsmitās klases vidu, manī atkal radās tas kaut kāds tukšums, kaut kas pietrūka, vairs tās visas lietas nepiepildīja. Un es kaut kā nevarēju pieņemt to, ka tas ir viss, ka dzīvē vairāk nekā nav un, ka ar to, man ir jāpietiek. Un 12.klase, jau laikam bija tāds ļoti apzināts laiks, kad es meklēju, vai tiešām tas ir viss. Atceros, ka bija situācijas, kad es par šīm sajūtām, ka ir jābūt kam vairāk, runāju ar kādiem jauniešiem, daži mani atbalstīja, daži ne, bet kaut kur pietrūka tas, lai kāds pagrūž un kaut kas notiek. Un alfa kursa nedēļas nogalē, man mācītājs pajautāja pirms aizlūgšanām, kā man ir ar personīgām attiecībām ar Dievu, un nu , reizēm es lasīju Bībeli, lūdzu arī reizēm, bet šis man lika aizdomāties. Un vel toreiz mazajā grupā, pirmo reizi es dzirdēju, ka cilvēki runāja, cik ļoti reāli viņi piedzīvojuši Svēto Garu. Ja godīgi, toreiz man likās, ka viņiem īsti nav kaut kas kārtībā, kaut arī dziļi iekšā, es pēc kā tāda ļoti ilgojos. .Un tad pēc kādām pāris nedēļām mums saka, atnākat piektdien, te kaut kādi cilvēki būs, kas ies uz ielām evaņģelizēt, būs forši. Galīgi traki man tas likās, bet labi, ka blakus labs draugs, kas saka ka jāiet, un tā nu aizgājām, nu galīgi dīvaini man likās tie cilvēki, bet tomēr, viņos bija kaut kas īsts. Toreiz gāju līdzi un klausījos un man šķita tik ļoti īpaši, ka TĀ var runāt par Dievu. Ka tie nav auksti un pareizi vārdi no kanceles, bet tie ir mīlestības vārdi no Dieva sirds. Pēc tam, nākamajā dienā braucu uz Rīgu, uz lūgšanu dienu. Toreiz, pirmo reizi bija tāds īpaši nosaukts un atvēlēts plaD laiks, kas man bija tāds jaunums, ne tā ka es nezināju ka lūgt un lasīt vajag, bet ka tas ir īpašs laiks, mums divatā. Tā bija reize, kad tas ko runā mācītājs uzrunā un tā bija reize, kad tu redzi, ka jaunieši slave Dievu, jo viņi mīl Viņu ļoti. Nepārprotiet mani, es nebiju baigā tumsoņa, kas neko nezināja un nesaprata. Es lūdzu un lasīju Bībeli, es gāju uz draudzi, es daudz ko dariju, bet tajā visā kaut kas pietrūka. Un tad vel pēc kāda mēneša, atbrauca pie mums atkal cilvēi, kas toreiz bija uz evaņģelizāciju, un tas ko viņi stāstīja bija tik dzīvi un īsti. Un toreiz tā bija pirmā reize, kad kāds man pajautāja - vai tu gribi savu dzīvi atdot Dievam. Iedomājies,es 3 gadus jau sevi saucu par kristieti, bet tikai toreiz man kads pateica, ka tev ir jāatdod sava dzīve Dievam. Es nedomāja ka ir kaut kāds baigais magic kad tu noskaiti to lūgšanu, bet tas vairāk ir process, kad tu arvien vairāk un vairāk mācies pakļauties un paļauties uz Dievu. Bet tā vasara bija laiks, kad es tiešām tā pa īstam, ar visu sirdi, patiesi atdevu savu dzīvi Dievam. Es beidzot nolēmu, negribu vairs staigāt pa divām pusēm, Es izvēlos Jēzu, jo Viņš TIK ļoti mani mīl. Dievs caur Jēzu ir izdarījis visu, lai tu varētu nākt mājās. Bet tev ir jāizdara izvēle. Kādama varbūt vajadzēs nonākt pilnīgā izmisuma situācijā, lai saprastu, ka viņam vajadzīgs Jēzus, citam, tas būs vienkārši sirds tukšums, šīs lietas nav salīdzināmas, jo Deivs ir personīgs un individuāls. Bet tev ir jāizdara izvēle. Es nenonicinu visu ceļu līdz es nonācu līdz izvēlei, es zinu, ka tas bija svētīg un Dievs mani gatavoja. Dievs turpina darīt daudz manā dzīvē. Viņš turpina tīrīt, dziedināt, mainīt mani. Un esmu laimīga, jo man ir Jēzus. Viņš mani saprot, Viņš mani tur, Viņš mani vada, Viņš mani iedrošina. Un es zinu, ka man nav nekas jādara, lai kļūtu labāka, pieņemamāka, patīkamāka vai velsazinkāda. Jēzus asinīs viss ir piepildīts. Dievs JAU mīl! Dievam JAU tu patīc! Protams, Dievs ienīst grēku, tāpēc Viņš turpina savu darbu pie manis. Vel es varētu rakstīt audz, un šeit arī varētu iedziļināties visādās niansēs, bet šoreiz pietiks. Vel tikai pateikšu, ka es nevaru iedomāties savu dzīvi, ja man nebūtu Jēzus :)
Tā, laikam viss ir jāsāk no paša sākuma, kad es piedzimu 1988.gada 29.novembrī, divus mēnešus ātrāk nekā vajadzēja, sverot tikai 1,800 [iedomājies, tās pat nav divas cukura pakas] un vel visam tam pa virsu, ārstu neuzmanības dēļ laikam ieguvu kaut kādas infekcijas un vel tur kaut ko, un mans stāvoklis tika aprakstīts kā ļoti smags, aizveda mani uz Rīgu un tā nu principā savu pirmo dzīves gadu vairāķ vai mazāk pa slimnīcām pavadīju. Ārsti piedāvāja visādas operācijas, bet vecāki atteicās, jo neviens ārsts nevarēja pateikt, ka man kļūs labāk. Bet jau toreiz, Dievs ritīgi turēja mani Savās rokās, un neskaitot to, ka kādu laiku manas kājas bija ieģipsētas,kas kā uzzināju nesen, nācis par sliktu, nevis par labu, es visās svara, garuma un attīstības normās biju vecumam atbilstoša, vien ar atšķirību, ka kreisā kāja bija īsāka par labo. Tā nu es augu lēnām, sāku iet skolā, un principā viss jau bija labi. Gāju svētdienasskolā, par Dievu zināju jau no bērnības, bet tas arī viss. Un neskatoties uz to, manī bija kaut kāds tukšums, kaut es nevaru teikt, ka nebiju mīlēta, man vienmēr bija tā pārliecība, ka mani mīl mazāk, ka es esmu nesvarīgāka, ka visiem citiem viss sanāk labāk utt utjp. Atceros, ka kaut kādās vienās no pirmajām klasītēm, es dzirdēju kā mamma runājot ar kaut ko teica, ka tā jau ir, ka pirmais bērns ir luteklītis, otrais ir tāds pats par sevi saprotams un trešais atkal ir tas luteklītis. Bet tas laikam man kaut kā neapzināti iesēdās kaut kur dziļi iekšā. Atceros, ka bija laiks, kad man gribējās, lai es būtu ratiņkrēslā, jo tad es vismaz būtu normāli slima, nevis kaut kāda pa vidam, un tad visiem būtu par mani jārūpējas. Daudz domāju un izsapņoju situācijas, ka bēgu prom no mājām, Bet man laikam vienkārši pietrūka tāda dziļa personiskuma. Jo biju ļoti klusa, kautrīga, kompleksaina un nerunāju par savām sajūtām, emocijām un domām. Centos cītīgi mācīties, cik nu manos spēkos bija, brālis tāpat bija labāks. Bet neskatoties uz to visu, es redzu kā Dievs jau toreiz sargāja un vadīja mani. Man jau toreiz bija ļoti augsti standarti par attiecībām un priekš dzīves kopumā. Atceros, kad mācijos kādā 8.klasē, man pajautāja cik puiši man ir bijuši, un man bija TĀDS kauns pateikt, ka neviens. Un toreiz man ritīgi sāka likties, ka man tagad ir kaut kas jādara, lai es būtu tāda kā visi, jo gribēju vienkārši iederēties. Paldies, Dievam, nebiju nekāda krutākā klases meitene, ko visi apbrīnoja un tā kā velaizvien biju tā klusā, biklā meitene, ko īsti neviens neievēroja, tiku pasargāta no sāpinājumiem, kas būtu no nepareizām attiecībām. Proams, lai iederētos pamēģināju uzpīpēt un iedzert. Bet šobrīd liekas TIK fantastiski, kā Dievs jau toreiz pasargāja, ka notika visādas dīvainas situācijas, kas man lika saprast - bāc Elīn, ko tu dari šitā galīgi neesi tu un tev tas nav jādara. Bet patiesībā, es vienkārši gribēju, lai mani pieņem tādu kāda es esmu. Toreiz sev iestāstīju - mīli sevi kāds esi un lasiju visādus tīņu žurnālus, un centos sevi pieņemt un padarīt krutāku, bet nu mākslīgi jau galīgi šis viss nestrādā [ labi, ka tā :) ] Vel pa vidu visam, bija kristīgas nometnes dažas, un pirmajā tādā, atceros, ka pēc nometnes rakstīju dienasgrāmatā, ka man liekas, ka Dievs tomēr ir, jo piedzīvoju tādu piedošanu, tādu reālu kaut ko. Bet tas tur arī palika. Un tad pienāca vidusskola, kas bija pirmais lielais pārmaiņu punkts. Jauna skola, jauna klase, jaunas iespējas. Un vel, tas arī bija laiks, kad sāku iet uz draudzes jauniešiem. Tas man likās kaut kas TIK labs. Tur visi ir priecīgi, laimīgi, un mani šķiet saprot un arī lieliska klase, un šķietami dzīve iet uz augšu. Bet tas kaut kāds tukšums, jau palika vienalga, jo pasaules mīlestība tāpat nevar aizpildīt to, ko var vienīgi Dievs. Es pat šajā laikā kalpoju, un pati jutos kā baigā kristiete, kaut tas bija vairāk ārešķīgi, nevis patiesi un no sirds. Bet, laikam ap kādas vienpadsmitās klases vidu, manī atkal radās tas kaut kāds tukšums, kaut kas pietrūka, vairs tās visas lietas nepiepildīja. Un es kaut kā nevarēju pieņemt to, ka tas ir viss, ka dzīvē vairāk nekā nav un, ka ar to, man ir jāpietiek. Un 12.klase, jau laikam bija tāds ļoti apzināts laiks, kad es meklēju, vai tiešām tas ir viss. Atceros, ka bija situācijas, kad es par šīm sajūtām, ka ir jābūt kam vairāk, runāju ar kādiem jauniešiem, daži mani atbalstīja, daži ne, bet kaut kur pietrūka tas, lai kāds pagrūž un kaut kas notiek. Un alfa kursa nedēļas nogalē, man mācītājs pajautāja pirms aizlūgšanām, kā man ir ar personīgām attiecībām ar Dievu, un nu , reizēm es lasīju Bībeli, lūdzu arī reizēm, bet šis man lika aizdomāties. Un vel toreiz mazajā grupā, pirmo reizi es dzirdēju, ka cilvēki runāja, cik ļoti reāli viņi piedzīvojuši Svēto Garu. Ja godīgi, toreiz man likās, ka viņiem īsti nav kaut kas kārtībā, kaut arī dziļi iekšā, es pēc kā tāda ļoti ilgojos. .Un tad pēc kādām pāris nedēļām mums saka, atnākat piektdien, te kaut kādi cilvēki būs, kas ies uz ielām evaņģelizēt, būs forši. Galīgi traki man tas likās, bet labi, ka blakus labs draugs, kas saka ka jāiet, un tā nu aizgājām, nu galīgi dīvaini man likās tie cilvēki, bet tomēr, viņos bija kaut kas īsts. Toreiz gāju līdzi un klausījos un man šķita tik ļoti īpaši, ka TĀ var runāt par Dievu. Ka tie nav auksti un pareizi vārdi no kanceles, bet tie ir mīlestības vārdi no Dieva sirds. Pēc tam, nākamajā dienā braucu uz Rīgu, uz lūgšanu dienu. Toreiz, pirmo reizi bija tāds īpaši nosaukts un atvēlēts plaD laiks, kas man bija tāds jaunums, ne tā ka es nezināju ka lūgt un lasīt vajag, bet ka tas ir īpašs laiks, mums divatā. Tā bija reize, kad tas ko runā mācītājs uzrunā un tā bija reize, kad tu redzi, ka jaunieši slave Dievu, jo viņi mīl Viņu ļoti. Nepārprotiet mani, es nebiju baigā tumsoņa, kas neko nezināja un nesaprata. Es lūdzu un lasīju Bībeli, es gāju uz draudzi, es daudz ko dariju, bet tajā visā kaut kas pietrūka. Un tad vel pēc kāda mēneša, atbrauca pie mums atkal cilvēi, kas toreiz bija uz evaņģelizāciju, un tas ko viņi stāstīja bija tik dzīvi un īsti. Un toreiz tā bija pirmā reize, kad kāds man pajautāja - vai tu gribi savu dzīvi atdot Dievam. Iedomājies,es 3 gadus jau sevi saucu par kristieti, bet tikai toreiz man kads pateica, ka tev ir jāatdod sava dzīve Dievam. Es nedomāja ka ir kaut kāds baigais magic kad tu noskaiti to lūgšanu, bet tas vairāk ir process, kad tu arvien vairāk un vairāk mācies pakļauties un paļauties uz Dievu. Bet tā vasara bija laiks, kad es tiešām tā pa īstam, ar visu sirdi, patiesi atdevu savu dzīvi Dievam. Es beidzot nolēmu, negribu vairs staigāt pa divām pusēm, Es izvēlos Jēzu, jo Viņš TIK ļoti mani mīl. Dievs caur Jēzu ir izdarījis visu, lai tu varētu nākt mājās. Bet tev ir jāizdara izvēle. Kādama varbūt vajadzēs nonākt pilnīgā izmisuma situācijā, lai saprastu, ka viņam vajadzīgs Jēzus, citam, tas būs vienkārši sirds tukšums, šīs lietas nav salīdzināmas, jo Deivs ir personīgs un individuāls. Bet tev ir jāizdara izvēle. Es nenonicinu visu ceļu līdz es nonācu līdz izvēlei, es zinu, ka tas bija svētīg un Dievs mani gatavoja. Dievs turpina darīt daudz manā dzīvē. Viņš turpina tīrīt, dziedināt, mainīt mani. Un esmu laimīga, jo man ir Jēzus. Viņš mani saprot, Viņš mani tur, Viņš mani vada, Viņš mani iedrošina. Un es zinu, ka man nav nekas jādara, lai kļūtu labāka, pieņemamāka, patīkamāka vai velsazinkāda. Jēzus asinīs viss ir piepildīts. Dievs JAU mīl! Dievam JAU tu patīc! Protams, Dievs ienīst grēku, tāpēc Viņš turpina savu darbu pie manis. Vel es varētu rakstīt audz, un šeit arī varētu iedziļināties visādās niansēs, bet šoreiz pietiks. Vel tikai pateikšu, ka es nevaru iedomāties savu dzīvi, ja man nebūtu Jēzus :)
ceturtdiena, februāris 17, 2011
Tās mazās lietas
[Man parasti nepatīk likt visādus tādus rakstus, bet šis bija tik īpašs, tik uzrunājošs, tik aizdomāties liekošs. Tās mazās lietiņas ir TIK ļoti ļoti svarīgas, īpašas un vērtīgas.]
Es biju darbā un man vajadzēja uzkliegt bērnam, kurš lēkāja uz skatloga dīvāna. Es pacēlu balsi, bet viņa vēl joprojām turpināja. Es kliedzu vēl skaļāk un viņa nelikās nezinis. Tad pie manis atnāca viņas mazliet vecākā māsa un teica :''Piedodiet, viņa ir kurla, es tūlīt aiziešu viņai pakaļ..''
Es biju darbā un man vajadzēja uzkliegt bērnam, kurš lēkāja uz skatloga dīvāna. Es pacēlu balsi, bet viņa vēl joprojām turpināja. Es kliedzu vēl skaļāk un viņa nelikās nezinis. Tad pie manis atnāca viņas mazliet vecākā māsa un teica :''Piedodiet, viņa ir kurla, es tūlīt aiziešu viņai pakaļ..''
Pirms kāda laiciņa stāvēju autobusu pieturā un tur kāda veca sieviete pārdeva mellenes. Tad pienāca puiši ap gadiem 25 un viens no viņiem ieraudzīja veco sievieti un uzreiz piegāja pie viņas un nopirka burciņu ar mellenēm, kas maksāja 2Ls, bet deva 5Ls un atlikumu neņēma. Kad viņš aizgāja atpakaļ pie drauga, tas prasīja kāpēc vispār viņam tās mellenes vajadzīgas un kāpēc nepaņēma atlikumu? Puisis atbildēja: "Iedomājies, ja tava vecmāmiņa tur sēdētu.."
. Šodien kopā ar draudzeni biju sabiedriskajā tualetē. Es sūdzējos par to, cik mani mati izskatās nekārtīgi un nesmuki. Maza meitenīte, kura man blakus bija mazgājusi rokas teica: ''Varētu būt vēl sliktāk.'' un pacēla savu parūku.
Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.''
Šodien mans mazais brālis redzēja, ka es esmu uzrakstījusi WTF. Viņš smaidot teica: ''Es zinu, ko tas nozīmē. Wow that’s funny.''
Šodien mazs zēns, kurš man sēdēja blakus lidmašīnā nebeidza skatīties pa logu. Es viņam prasīju, ko viņš tur meklē un uz to viņš atbildēja: ''Es meklēju savu mammīti, bet nevaru ieraudzīt. Es domāju, ka te ir debesis, vai ne?''
Šodien ap pusdienlaiku iegāju kafejnīcā un jautāju: ''Vai es lūdzu varētu dabūt vienu Latte?'' Puisis aiz letes pasmaidīja un to pasniedza. Kad es vilku ārā naudu, viņš teica: ''Šis dzēriens uz mana rēķina. Jūs esat pirmā persona, kas šodien pateica ''lūdzu''
trešdiena, februāris 16, 2011
svētdiena, februāris 13, 2011
think^
Šodien domāju par to cik tā dīvaini, ka cilvēki tik daudz un tik ļoti cenšās būt tie,kas viņi patiesībā nezmaz nav, un es arī tā mēdzu darīt, bet es mācos, mācos būt īsta. Un kas ir pats dīvainākais, tik bieži mēs nemaz neapzinamies, ka tiek uzliktas maskas un mēs nēesam mēs, bet kaut kas, ko citi grib ieraudzīt, vai ko mums liekas citi grib ieraudzīt, vai arī ko mēs gribam ieraudzīt sevī. Un cik gan daudz laika tiek lieki iztērēts, lai iekļautos kaut kādos standartos, plānos, cilvēku uzliktās robežās un iekārtās, kamēr Dievs tevi radīja lai tu būtu brīvs! Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. [2.Kor.3:17b]
Dievs tak radīja tevi tādu, un tieši tādu, Viņam tak mērķis tam bija, tieši tai tavai lietai, ko tu centies noslēpt un aizmālēt, jo tas nietilpst standartos, tavos priekšstatos vai vel kaut kur. Bet Viņam tak ir plāns, Viņš zin kapēc. Viņš zin!
Šitas man tā līdz galam vel nav saprotams, bet vienu es zinu, Dievs negrib lai es visu dzīvi nostaigāju neesot tas, ko Viņš radīja. Viņš radīja mani, nevis tās maskas, ko mēdzu uzvilkt sev uz sejas.
Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. 1.Pēt.2:9-10
Dievs tak radīja tevi tādu, un tieši tādu, Viņam tak mērķis tam bija, tieši tai tavai lietai, ko tu centies noslēpt un aizmālēt, jo tas nietilpst standartos, tavos priekšstatos vai vel kaut kur. Bet Viņam tak ir plāns, Viņš zin kapēc. Viņš zin!
Šitas man tā līdz galam vel nav saprotams, bet vienu es zinu, Dievs negrib lai es visu dzīvi nostaigāju neesot tas, ko Viņš radīja. Viņš radīja mani, nevis tās maskas, ko mēdzu uzvilkt sev uz sejas.
Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. 1.Pēt.2:9-10otrdiena, februāris 08, 2011
vārds
Visvieglāk man ir veidot attiecības ar desmit tūkstošiem ļaužu, visgrūtāk – ar vienu cilvēku. [J.Baez]
ceturtdiena, janvāris 06, 2011
there will be
Jau vairāk kā nedēļu man ik pa laikam galvā ieskanās šī dziesma, šodien beidzot nolēmu noklausīties viņu visu, ne tikai dzirdēt tos fragmentus, kas man galvā ieskanās.
http://www.youtube.com/watch?v=le-TG4sRRiQ&feature=fvw
http://www.youtube.com/watch?v=le-TG4sRRiQ&feature=fvw
I try to hold on to this world with everything I have
But I feel the weight of what it brings, and the hurt that trys to grab
The many trials that seem to never end, His word declares this truth,
that we will enter in this rest with wonders anew.
But I hold on to this hope and the promise that He brings
That there will be a place with no more suffering
There will be a day with no more tears, no more pain, and no more fears
There will be a day when the burdens of this place, will be no more, we’ll see Jesus face to face
But until that day, we’ll hold on to you always
I know the journey seems so long
You feel your walking on your own
But there has never been a step
Where you’ve walked out all alone
Troubled soul don’t lose your heart
Cause joy and peace He brings
And the beauty that’s in store
Outweighs the hurt of life’s sting
I can’t wait until that day where the very one I’ve lived for always will wipe away the sorrow that I’ve faced
To touch the scars that rescued me from a life of shame and misery this is why this is why I sing….
There will be a day with no more tears, no more pain, and no more fears
There will be a day when the burdens of this place, will be no more, we’ll see Jesus face to face
There will be a day, He’ll wipe away the stains, He’ll wipe away the tears, He’ll wipe away the tears…..there will be a day.
trešdiena, janvāris 05, 2011
tu klausies?
Manliekas cilvēki vairs nedzird,
Un neklausās.
Viņi tikai runā,
Atkal un atkal runā,
Tikai savu runājamo.
Un tas ir kā pret sienu.
Jo arī otrā pusē cilvēks tikai runā
Viņš runā savu runājamo.
Un tā viss ir kā pret sienu.
Bet saruna ir kad viņš runā un tu klausies
Un tad tu runā un viņš klausās.
Reizēm ir labi tikai klusēt
Un neteikt neko,
Tas ir daudz labāk,
Jo tu zini,
Ka tev ir kāds blakus
Un gatavs klausīties.
Jā, reizēm man arī gribās saņemt atbildes uz to ko es runāju, bet biežāk daudz svarīgāk ir tas, ka tu ei blakus un dzirdi.
Lūdzu, māci man dzirdēt un ieklausīties un saklausīt.
Un neklausās.
Viņi tikai runā,
Atkal un atkal runā,
Tikai savu runājamo.
Un tas ir kā pret sienu.
Jo arī otrā pusē cilvēks tikai runā
Viņš runā savu runājamo.
Un tā viss ir kā pret sienu.
Bet saruna ir kad viņš runā un tu klausies
Un tad tu runā un viņš klausās.
Reizēm ir labi tikai klusēt
Un neteikt neko,
Tas ir daudz labāk,
Jo tu zini,
Ka tev ir kāds blakus
Un gatavs klausīties.
Jā, reizēm man arī gribās saņemt atbildes uz to ko es runāju, bet biežāk daudz svarīgāk ir tas, ka tu ei blakus un dzirdi.Lūdzu, māci man dzirdēt un ieklausīties un saklausīt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)