Šodien biju pie zobārsta, manam zobam vairs nav nerva. Bet ne par to īsti šodien stāsts. Bet tad,kad viss bija izdarīts, zobārste centās atrast vietu un datumu, kad man nākt atkal, un tā es tur stāvu un saprotu, ka mans zobs sāp daudz vairāk nekā tad, kad ierados pie zobārsta, bet šobrīd ir gandrīz labi, un vairāk tā laikam bija tāda uzticēšanās cīņa par to, kurš gan zin labāk, es vai viņa.
Un attiecībās ar Dievu man liekas tik bieži ir tā pat. Tu redzi, ka nav labi, lietas nenotiek kā vajadzētu, kaut kur sāp utt. utjp., kad beidzot saproti, ka saviem spēkiem galā netiksi un tu griezies pie Dieva. Un varbūt dažbrīd šķiet, ka Viņš sāk darīt un Viņš galīgi nepareizi dara, jo tev sāp un ir grūti. Bet kaut kam jātop iztīrītam un kaut kam jātop dziedinātam. Nevar ienākt dziedināšana, ja brūce ir pilna netīrumu, tā jāiztīra vispirms. Un šeit atkal ir cīņa par uzticību. Bet Dievs ir daudz labāks par zobārstu. Viņš NEKĻŪDĀS NEKAD NEKAD NEKAD. Viņš strādā ilgtermiņā un bieži vien tikai pēc gadiem tu spēj ieraudzīja kāda nozīme bija šai mazajai vienai sāpei,cīņai vai lietiņai. Viņš zin vislabāko veidu kā savest lietas kārtībā. Un īstenībā, jo ilgāk turi lietas savās rokās, turi sāpes pie sevis utt., jo vairāk darba ir pēc tam, lai to visu sakārtotu un dziedinātu.
Un cik dīvaini, cik bieži cilvēkiem liekas, ka viņi pārāk tādi un šitādi un Dievs viņus vairs nepieņems, bet pat raugoties tikai uz cilvēkiem, pat viņi pieņem un palīdz tad, kad tev sāp. Cik gan daudz vairāk Dievam rūp un Viņš ir ieinteresēts tajās lietās. Nejau tas koks zin kuri zari ir jāizņem, to zin dārza kopējs, kokam ir tikai jāuzticās, ka Viņš izdarīs vislabāk.
In God’s hands it’s safe to be broken.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru