sadzirdi

Cik daudz tu runā, bet tomēr cik maz tu klausies?!
Un pat ja daudz klausies, cik ļoti tu ieklausies?!
Bet vai ieklausies arī klusumā dziļā?!
Ko dzirdi tu, kad klausies?!
Vai sirdspukstus saklausīt spēji?!

Klusums.
Un tikai tad tu sāc ko saprast.

Es šorīt no rīta uzasināju visus savus zīmuļus un to tiešām ir daudz. Tajā brīdī, kad tie nolūzt es tos ieliku trauciņ'un tā nu tur stāvēja, vesela čupiņa, nelietojamu zīmuļu. Bet šodien šodien nolēmu tos uzasināt.. ar dažiem tas nācās viegli, tie labi padevās. Ar dažiem dikti grūti, viņi galīgi nesapratās ar nazīti.. bet cik dīvaini, ienāca tagad prātā doma.. ar mums un Dievu jau ir tapat. Pienāk brīdis, kad mūs vajag uzasināt.. kādu brīdi mēs vel esam kaut cik lietojami, bet drīz vien ar mums jau ir traki.. un Dievs grib iztīrīt, Viņš grib mūs uzasināt, bet tik bieži mēs esam tik cieti un negribīgi, lai mūs tīrītu.. bet tas šo procesu padara vel grūtāku, tādēļ, padodies Dievam. Viņš grib, lai tu atkal esi ass un derīgs :)

Ir skaisti

Ir skaisti. Ir skaisti pamosties brīvdienas ritā. Ir skaisti pamosties stundu pirms modinātāja. Jā. Ir skaisti dzīvot 5ajā stāvā. Ir skaisti, kad gultas novietojums ir tāds, lai atverot acis tu ieraugi zilas debesis. Ir skaisti, jo, atverot acis, tu iekāp pavasarī. Ir skaisti. Jā, rīti tomēr ir skaisti :)

Un krāsas. Jā, mīlu krāsas. Un daudz smaidu jau rada un dienu gaišāku dara debesszilais :) Ak, gaidu zaļo :)
Saule, un debess, viss apkārt mirdz. Putnu balss, jau klusi vēsta, ka nav tālu, nav tālu vairs mirklis, kad pasaule modīsies un teiks - Sveiks! Es atkal šeit. :)
Tiekamies tur - pavasarī, satrp zaļo zāli un skudru pūžņiem, pieneņu priekiem un strautiņu čalām, Starp tauriņiem un krāsām. jā, starp krāsām, manām un tavējām.

Garām-gājējs

Šodien šķiet man iesita ar grāmatu pa galvu.. 1.Kor.16:7 "Es jūs negribu redzēt tikai garām ejot.." Bāc.. es nesaprotu.. cik ļoti viegli iznāk padoties un aizstumt svarīgas leitas nesvarīgu lietu vietā.. savādi, bet nu jā.. vienam tur lejā jau ir tāda baigi gudra un nejauka tā stratēģija.

Cik interesanti, patiesībā. Kad tu ej garām skatlogiem, tu ieskaties viņos, dažkārt pat apstājies, pavadi tur noteiktu laika posmu.. Skatlogā var būt visskaistākās lietas, bet ja tu neieiesi iekšā un paliksi tikai garāmgājējs, līdz tevīm nenonāks tas viss, ko tu tā kā šķieti redzam.. Tu esi un paliec garāmgājējs.. Bet Dievs tak negrib lai Viņa bērni ir garāmgājēji.. Viņš negrib.. Viņš grib, lai esam bērni, patiesi bērni, īsti Viņa bērni. Un tad, kad tu iesi un ierāpsies Tētim klēpī, tad tu vairs neesi garāmgājēs, kurš tikai noskatās uz Tēta plaši atvērtajām rokām.. Vai garāmgājējs var saņemt to, ko redz skatlogā?! Vai viņam ir iespēja?! Viņam tikai atliek skatīties cik labi tā un cik labi tam, bet viņam jau nav nekā.. Bet patiesībā jau Dievs ir devis visu vajadzīgo.. laikam tik bieži vien apstājamies pie tā, ka tas ir skatlogs un neejam tālāk, bet kļūstam par garāmgājēju, kurš katru dienu skrien garām, bet nekad nav gatavs spert soli ticībā. Ak, negribu būt garāmgājējs..