Man radās tāda ļoti liela vēlme uzrakstī šeit savu liecību, jo Dievs ir darījis TIK ļoti daudz, kaut šeit būs tikai tas ceļš, kā es nonācu pie Dieva, ir vel TIK ļoti daudz liecību par to, ko Dievs dara un ko Viņš ir darījis, bet tik bieži tas paliek tikai pie manīm un es nedalos ar to tālāk. Un man bieži vien šķiet, ka man jau nav nekāda tur baigā liecība, neesmu bijusi baigā noziedzniece, kam visa dzīve mainījusies par 180 grādiem, bet es tā ritīgi sapratu, ka tas jau nav par to cik sliktas un cik daudz nepareizu lietu esmu izdarījusi, tas ir par Dieva nebeidzamo žēlastību un mīlestību, tas ir par to, ka Dievs nešķiro, bet aicina visus, lai kāds tu būtu , lai ko tu darītu, Dievs grib ar tevi sastapties, un tas ir svarīgākais, ko vēlos teikt. Tev nav jābūt galīgi briesmīgam sliktam vai velkautkadam, lai Dievs tevi atrastu. Dievs ir individuāls, personisks un ieinteresēts tieši tavā dzīvē. Un vel, tas viss galīgi nav par mani, tas ir par to,cik Dievam svarīga mana dzīve, par to kā Viņš mīl, gādā un rūpējās, par to kā Viņš vedis mani uz Mājām.
Tā, laikam viss ir jāsāk no paša sākuma, kad es piedzimu 1988.gada 29.novembrī, divus mēnešus ātrāk nekā vajadzēja, sverot tikai 1,800 [iedomājies, tās pat nav divas cukura pakas] un vel visam tam pa virsu, ārstu neuzmanības dēļ laikam ieguvu kaut kādas infekcijas un vel tur kaut ko, un mans stāvoklis tika aprakstīts kā ļoti smags, aizveda mani uz Rīgu un tā nu principā savu pirmo dzīves gadu vairāķ vai mazāk pa slimnīcām pavadīju. Ārsti piedāvāja visādas operācijas, bet vecāki atteicās, jo neviens ārsts nevarēja pateikt, ka man kļūs labāk. Bet jau toreiz, Dievs ritīgi turēja mani Savās rokās, un neskaitot to, ka kādu laiku manas kājas bija ieģipsētas,kas kā uzzināju nesen, nācis par sliktu, nevis par labu, es visās svara, garuma un attīstības normās biju vecumam atbilstoša, vien ar atšķirību, ka kreisā kāja bija īsāka par labo. Tā nu es augu lēnām, sāku iet skolā, un principā viss jau bija labi. Gāju svētdienasskolā, par Dievu zināju jau no bērnības, bet tas arī viss. Un neskatoties uz to, manī bija kaut kāds tukšums, kaut es nevaru teikt, ka nebiju mīlēta, man vienmēr bija tā pārliecība, ka mani mīl mazāk, ka es esmu nesvarīgāka, ka visiem citiem viss sanāk labāk utt utjp. Atceros, ka kaut kādās vienās no pirmajām klasītēm, es dzirdēju kā mamma runājot ar kaut ko teica, ka tā jau ir, ka pirmais bērns ir luteklītis, otrais ir tāds pats par sevi saprotams un trešais atkal ir tas luteklītis. Bet tas laikam man kaut kā neapzināti iesēdās kaut kur dziļi iekšā. Atceros, ka bija laiks, kad man gribējās, lai es būtu ratiņkrēslā, jo tad es vismaz būtu normāli slima, nevis kaut kāda pa vidam, un tad visiem būtu par mani jārūpējas. Daudz domāju un izsapņoju situācijas, ka bēgu prom no mājām, Bet man laikam vienkārši pietrūka tāda dziļa personiskuma. Jo biju ļoti klusa, kautrīga, kompleksaina un nerunāju par savām sajūtām, emocijām un domām. Centos cītīgi mācīties, cik nu manos spēkos bija, brālis tāpat bija labāks. Bet neskatoties uz to visu, es redzu kā Dievs jau toreiz sargāja un vadīja mani. Man jau toreiz bija ļoti augsti standarti par attiecībām un priekš dzīves kopumā. Atceros, kad mācijos kādā 8.klasē, man pajautāja cik puiši man ir bijuši, un man bija TĀDS kauns pateikt, ka neviens. Un toreiz man ritīgi sāka likties, ka man tagad ir kaut kas jādara, lai es būtu tāda kā visi, jo gribēju vienkārši iederēties. Paldies, Dievam, nebiju nekāda krutākā klases meitene, ko visi apbrīnoja un tā kā velaizvien biju tā klusā, biklā meitene, ko īsti neviens neievēroja, tiku pasargāta no sāpinājumiem, kas būtu no nepareizām attiecībām. Proams, lai iederētos pamēģināju uzpīpēt un iedzert. Bet šobrīd liekas TIK fantastiski, kā Dievs jau toreiz pasargāja, ka notika visādas dīvainas situācijas, kas man lika saprast - bāc Elīn, ko tu dari šitā galīgi neesi tu un tev tas nav jādara. Bet patiesībā, es vienkārši gribēju, lai mani pieņem tādu kāda es esmu. Toreiz sev iestāstīju - mīli sevi kāds esi un lasiju visādus tīņu žurnālus, un centos sevi pieņemt un padarīt krutāku, bet nu mākslīgi jau galīgi šis viss nestrādā [ labi, ka tā :) ] Vel pa vidu visam, bija kristīgas nometnes dažas, un pirmajā tādā, atceros, ka pēc nometnes rakstīju dienasgrāmatā, ka man liekas, ka Dievs tomēr ir, jo piedzīvoju tādu piedošanu, tādu reālu kaut ko. Bet tas tur arī palika. Un tad pienāca vidusskola, kas bija pirmais lielais pārmaiņu punkts. Jauna skola, jauna klase, jaunas iespējas. Un vel, tas arī bija laiks, kad sāku iet uz draudzes jauniešiem. Tas man likās kaut kas TIK labs. Tur visi ir priecīgi, laimīgi, un mani šķiet saprot un arī lieliska klase, un šķietami dzīve iet uz augšu. Bet tas kaut kāds tukšums, jau palika vienalga, jo pasaules mīlestība tāpat nevar aizpildīt to, ko var vienīgi Dievs. Es pat šajā laikā kalpoju, un pati jutos kā baigā kristiete, kaut tas bija vairāk ārešķīgi, nevis patiesi un no sirds. Bet, laikam ap kādas vienpadsmitās klases vidu, manī atkal radās tas kaut kāds tukšums, kaut kas pietrūka, vairs tās visas lietas nepiepildīja. Un es kaut kā nevarēju pieņemt to, ka tas ir viss, ka dzīvē vairāk nekā nav un, ka ar to, man ir jāpietiek. Un 12.klase, jau laikam bija tāds ļoti apzināts laiks, kad es meklēju, vai tiešām tas ir viss. Atceros, ka bija situācijas, kad es par šīm sajūtām, ka ir jābūt kam vairāk, runāju ar kādiem jauniešiem, daži mani atbalstīja, daži ne, bet kaut kur pietrūka tas, lai kāds pagrūž un kaut kas notiek. Un alfa kursa nedēļas nogalē, man mācītājs pajautāja pirms aizlūgšanām, kā man ir ar personīgām attiecībām ar Dievu, un nu , reizēm es lasīju Bībeli, lūdzu arī reizēm, bet šis man lika aizdomāties. Un vel toreiz mazajā grupā, pirmo reizi es dzirdēju, ka cilvēki runāja, cik ļoti reāli viņi piedzīvojuši Svēto Garu. Ja godīgi, toreiz man likās, ka viņiem īsti nav kaut kas kārtībā, kaut arī dziļi iekšā, es pēc kā tāda ļoti ilgojos. .Un tad pēc kādām pāris nedēļām mums saka, atnākat piektdien, te kaut kādi cilvēki būs, kas ies uz ielām evaņģelizēt, būs forši. Galīgi traki man tas likās, bet labi, ka blakus labs draugs, kas saka ka jāiet, un tā nu aizgājām, nu galīgi dīvaini man likās tie cilvēki, bet tomēr, viņos bija kaut kas īsts. Toreiz gāju līdzi un klausījos un man šķita tik ļoti īpaši, ka TĀ var runāt par Dievu. Ka tie nav auksti un pareizi vārdi no kanceles, bet tie ir mīlestības vārdi no Dieva sirds. Pēc tam, nākamajā dienā braucu uz Rīgu, uz lūgšanu dienu. Toreiz, pirmo reizi bija tāds īpaši nosaukts un atvēlēts plaD laiks, kas man bija tāds jaunums, ne tā ka es nezināju ka lūgt un lasīt vajag, bet ka tas ir īpašs laiks, mums divatā. Tā bija reize, kad tas ko runā mācītājs uzrunā un tā bija reize, kad tu redzi, ka jaunieši slave Dievu, jo viņi mīl Viņu ļoti. Nepārprotiet mani, es nebiju baigā tumsoņa, kas neko nezināja un nesaprata. Es lūdzu un lasīju Bībeli, es gāju uz draudzi, es daudz ko dariju, bet tajā visā kaut kas pietrūka. Un tad vel pēc kāda mēneša, atbrauca pie mums atkal cilvēi, kas toreiz bija uz evaņģelizāciju, un tas ko viņi stāstīja bija tik dzīvi un īsti. Un toreiz tā bija pirmā reize, kad kāds man pajautāja - vai tu gribi savu dzīvi atdot Dievam. Iedomājies,es 3 gadus jau sevi saucu par kristieti, bet tikai toreiz man kads pateica, ka tev ir jāatdod sava dzīve Dievam. Es nedomāja ka ir kaut kāds baigais magic kad tu noskaiti to lūgšanu, bet tas vairāk ir process, kad tu arvien vairāk un vairāk mācies pakļauties un paļauties uz Dievu. Bet tā vasara bija laiks, kad es tiešām tā pa īstam, ar visu sirdi, patiesi atdevu savu dzīvi Dievam. Es beidzot nolēmu, negribu vairs staigāt pa divām pusēm, Es izvēlos Jēzu, jo Viņš TIK ļoti mani mīl. Dievs caur Jēzu ir izdarījis visu, lai tu varētu nākt mājās. Bet tev ir jāizdara izvēle. Kādama varbūt vajadzēs nonākt pilnīgā izmisuma situācijā, lai saprastu, ka viņam vajadzīgs Jēzus, citam, tas būs vienkārši sirds tukšums, šīs lietas nav salīdzināmas, jo Deivs ir personīgs un individuāls. Bet tev ir jāizdara izvēle. Es nenonicinu visu ceļu līdz es nonācu līdz izvēlei, es zinu, ka tas bija svētīg un Dievs mani gatavoja. Dievs turpina darīt daudz manā dzīvē. Viņš turpina tīrīt, dziedināt, mainīt mani. Un esmu laimīga, jo man ir Jēzus. Viņš mani saprot, Viņš mani tur, Viņš mani vada, Viņš mani iedrošina. Un es zinu, ka man nav nekas jādara, lai kļūtu labāka, pieņemamāka, patīkamāka vai velsazinkāda. Jēzus asinīs viss ir piepildīts. Dievs JAU mīl! Dievam JAU tu patīc! Protams, Dievs ienīst grēku, tāpēc Viņš turpina savu darbu pie manis. Vel es varētu rakstīt audz, un šeit arī varētu iedziļināties visādās niansēs, bet šoreiz pietiks. Vel tikai pateikšu, ka es nevaru iedomāties savu dzīvi, ja man nebūtu Jēzus :)
