Zini, man šogad tik daudz domu un sajūtu par šiem svētkiem, es centīšos nedaudz to uzlikt šeit uz papīra [ nu ekrāna patiesībā jau :)]
Pirmkārt, pirms svētkiem man likās tas viss tik ļoti tā neforši, ka ir tik daudz cilvēku, kuri atnāk uz draudzi tikai 2x gadā un jūtās baigie kristieši, nu jā, no vienas puses tas ir tik ļoti skumji.. kad puse cilvēku kas ieradušies uz Z.sv. vakara dvk pirms vakarēdiena aiziet prom un paliek pustukša baznīca, bet tomēr.. es ticu, ka Dieva vārds darbojās vienalga, tas tak ir ass spēcīgs griezīgs zobens un ja arī mēs to neredzam, Dieva vārds dabojās pie tām sirdīm vienalga, un es ticu, ka tur būs viens brīdis kad salūzīs tas mūris ko cilvēks ir uzcēlis un sev iestāstījis ka viņš ir tik labs kristietis jo tak veselas 2x gadā aiziet uz draudzi. Jā, man gribās redzēt lietas bums - un gatavs. Bet Dievs jau nav ieliekams kastē un Viņš dara tikai šādi. Manliekas, ka Dievs neskatās uz to cilvēku masu, bet Viņš skatās uz katru sirdi individuāli, Viņš taču radīja it visus un pazīst visus, arī tos 2x gadā nācējus. Jā, protams, šeit var atkal runāt par to, ka nedrīkstam būt remdeni, bet es nedrīkstu un man nav tiesību vispār neko tiesāt, jo es neredzu pilnīgi, es redzu tikai vienu savu subjektīvo skatu. Bet Dievs jau strādā. Es palikšu ie šīs ticības, ka Dievs dara savu darbu arī pie šiem zl "kristiešiem". Jo Dievs tik ļoti mīl viņus.
Vel es šogad daudz domāju par dziesmām, ko es izdziedu, par to ka Kristus nav tas mazais bērniņš tur silītē, jā Viņš tā nāca šeit, tik vienkārši un pazemīgi, patiess Dievs un patiess cilvēks, bet Viņš izauga. Viņš ir Kungs un Ķēniņš, Viņš ir mans Glābējs un draugs vislabākais. Viņs nav tur tas mazais bērniņš, Viņš nav tas vairs. Viņš ir dzimis un dzīvs. Vienreiz dzimis un dzīvs. Viņš neguļ vairs silītē. Nezinu gan kā ir būt mammai, bet tā doma, ka tu katru gadu, savam bērnam dzimšanas dienā dziedi, mazais bērniņš dus slimnīcas gultiņā kluss.. varbūt vel kādus pirmos 5os gadus ar nedaudz piemiegtām acīm to varētu vel pieņemt, bet iedomājies kā to dziedi 15 gadīgam pusaudzim.. es galīgi nenosodu to, ka mēs atceramies Kristus dzimšanu, bet reizēm šķiet tas kaut kā pārāk ļoti, tā, ka mēs aizmirstam kas Kristus ir šodien. Viņš ir dzimis vienreiz un Viņš ir dzīvs.
Un šogad es ritīgi aptvēru un piedzīvoju, ka šie svētki ir par mīlestību, par to neizsakāmo beznosacījuma Dieva mīlestību, par TIK lielo un nepelnīto. Mīlestība nozīmē rūpes par citiem. Dievs ir mīlestība. Tas nozīmē, ka Dievs rūpējās par citiem, par tevi un mani. Viņš nedomā par sevi, par to ka Viņam gribās iedzert kafiju un paskatīties futbolu, Viņš redz ka tev vajag palīdzību un Viņš nāk un ir kopā ar tevi. Viņš tik ļoti mīl, jo īpaši tad, kad es esmu to vismazāk pelnījusi, jo īpaši tad kad es neesmu izdarījusi neko labu. Tik īpaša Viņa mīlestība. Un es nevaru to nopelnīt, tā ir dāvana. Dāvana, nepelnīta, bet dota man.
Un šodien izlsīju teikumu - wise men still seek Him. TIK spēcīgi tas man bija. To atcerēties. un nepadoties un mīlēt, jo īpaši tad, kad citi to nav pelnījuši.
