Man šodien bija doma, priekš sevis un varbūt arī priekš tevis. Es atceros kāds prieks bērnībā bija [ vel aizvien patiesībā ir] par baloniem, kas pildīti ar heliju.. un patiesībā, skaistākais bija tas brīdis, kad tu skatījies cik skaisti viņš aizlido zilajās debesīs, līdz pazūd acu skatam.. bet cik grūti bija to balonu atlaist. Kas tā bija par cīņu.. jo viņš tik skaists un nesen nopirkts.. bet viņš tāpat vai nu zaudēs spēju turēties gaisā, vai uzsprāgs, un tu to zini, bet tomēr, tik grūti nostāties un palaist vaļā, lai viņš aizlido, lai tas mirklis ir skaists, nevis sprādziens un asaras.
Cik bieži Dievs liek palaist vaļā lietas. Atlaist to, kas tev nav vajadzīgs. Atlaist to, kas traucē. Tu apzinies, ka tev jāpaklausa, bet tomēr, stingri turies pie "balona", jo viņš tomēr skaists. Jo viņš tomēr, tak tev ir iedots, kā gan Dievs var tagad likt palaist vaļā. Ak, bet Viņš tak zin labāk, bērns. Viņš zin labāk un tev būs tā daudz vieglāk. Bet cik grūti, cik grūti uzticēties un cik grūti paļauties, ka manās rokās nepaliks tukšums, bet Dievs liks to "balonu", kurš man tālāk vajadzīgs.
Cik interesanti, ka mēs pieņemam lietas kā savas. Bet ja Dievs kaut ko dod, Viņam ir visas tiesības jebkurā mirklī paņemt prom. Vairāk paļauties un uzticēties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru