Klusums

Cik dīvains ir cilvēks, jā, tiešām dīvains. Tev citi cilvēki var n-tās reizes teikt kaut ko, bet tas tev visu laiku var paiet garām, bet tad ir klikšķis un tev beidzot pielec. Un ir klusums. Un tad beidzot saproti, ka tiešām neviens cits bez Dieva jau tev nepalīdzēs, jā gan. Lai cik ļoti gribētos, lai kāds no malas atnāk un izdara izvēles manā vietā, lai man nebūtu grūti, bet kāda gan jēga no tā?! Tā ir mana dzīve un mana atbildība. Mana atbildība par to, kur es šobrīd atrodos. Klusums. Un tu domā. Klusums. Es viena ienācu šai pasaulē, es viena no tās iziešu. Mana atbildība kas ir svarīgākais šai posmā starp ieiešanu un iziešanu. Ak, un man gribās lai Dievs ir visupirmais. Atkal klusums. Tā mazā svītriņa, kas būs uz kapakmeņa un norādīs manu dzīvi, tai nevaig būt par mani, bet gan par Tevi. Jā.. tā būs tikai maza svītriņa un uz mūžības fona tā nebūs gandrīz nekas, bet tomēr tā, tik ļoti nozīmīga. Klusums. Ir apnicis mētāties un lēkāt, šaubīties un baidīties. Mācīties klausīties vajag, jā. Tāpēc vajag klusumu. Bet tik daudz runu manī, ka apjūku troksnī. Tādēļ klusums. Jā. Izslēgt ārā to kas lieks. Izslēgt cilvēkus. Izslēgt datoru. Izslēgt to ko vēlos es, lai meklētu to ko vēlas Viņš. Klusums. Tik pārdabiski spēcīga lieta. Klusumā Tu runā, Kungs. Klusumā. Man vajadzīgs klusums. Klusums ar Tevi. Nevis tāpēc, ka būtu apstājusies es, bet tāpēc, lai beidzot aizvērtu sevi, beigtu runāt vien par to ko vēlos es un cik man ir grūti, bet ieklausītos, ko Dievs vēlas sacīt. Tāpēc, tikai viens vārds - klusums.
Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss. 1.Ķēn. 19:11-12