Es esmu Tēta mazā meitiņa, Viņa īpašā princese. Un Viņš ir mani paņēmis Savā klēpī, ļāvis tur nolikt to, kas man sāp, mierinājis, ļoti ļoti samīļojies un tagad es tur sēžu. Tā vienkārši. Viņam klēpī. Un Viņa rokas stingri mani tur klāt pie Savas sirds. Man īsti nav nojausma kas un kā būs tālāk. Bet, Tētim tak ir tikai labas domas un labi plāni.. un tas ir TIIK forši. Viņš nekad nekļūdās. Viņš nekad nepieviļ. Un Viņš mīl tik ļoti ļoti! Un tā ir tik jauka sajūta, kad tu spēj piedzīvot to, ka tu vari darīt 100 un 1 lietu priekš Tēta, un tas jau ir labi un vajadzīgi, bet tikai tik ilgi kamēr tu to dari mīlestībā. Jo Viņa mīlestību tu nevari nopelnīt ne ar kādiem darbiem. Tu nevari nopelnīt to, ka VIņš tevi paņem Savās rokās. To vienkārši nav iespējams nopelnīt. Tā ir dāvana. Un tā ir tava izvēle, pieņemt un skriet Tēva rokās vai nē. Jo Viņš gaida, un gaida.. atkal un atkal. Kaut spētu nepazaudēt to pašu svarīgāko. To ka tas vispār nav par mani. Un to ka Viņa rokas vienmēr mani gaida un vienmēr tur un nelaiž vaļā.
Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru