Cik interesanti, patiesībā. Kad tu ej garām skatlogiem, tu ieskaties viņos, dažkārt pat apstājies, pavadi tur noteiktu laika posmu.. Skatlogā var būt visskaistākās lietas, bet ja tu neieiesi iekšā un paliksi tikai garāmgājējs, līdz tevīm nenonāks tas viss, ko tu tā kā šķieti redzam.. Tu esi un paliec garāmgājējs.. Bet Dievs tak negrib lai Viņa bērni ir garāmgājēji.. Viņš negrib.. Viņš grib, lai esam bērni, patiesi bērni, īsti Viņa bērni. Un tad, kad tu iesi un ierāpsies Tētim klēpī, tad tu vairs neesi garāmgājēs, kurš tikai noskatās uz Tēta plaši atvērtajām rokām.. Vai garāmgājējs var saņemt to, ko redz skatlogā?! Vai viņam ir iespēja?! Viņam tikai atliek skatīties cik labi tā un cik labi tam, bet viņam jau nav nekā.. Bet patiesībā jau Dievs ir devis visu vajadzīgo.. laikam tik bieži vien apstājamies pie tā, ka tas ir skatlogs un neejam tālāk, bet kļūstam par garāmgājēju, kurš katru dienu skrien garām, bet nekad nav gatavs spert soli ticībā. Ak, negribu būt garāmgājējs..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru